Oktobra sākumā pasaulē tika atzīmēta sakē diena un tās ietvaros Rīgā viesojās arī vairāku ražotāju pārstāvji, lai Latvijas publiku iepazīstinātu ar šo dzērienu.
Pēdējos gados pasaulē jūtami pieaug interese par sake. Tā eksporta pieaugums ik gadu ir mērāms ar divciparu skaitli. Arī Latvija nav izņēmums. Tiesa savu lomu te spēlē fakts, ka tieši ar Rīgas ostu sākas lieli šī dzēriena loģistikas ceļi uz pārējo Eiropu. Sagaidāms, ka jau tuvākā nākotnē, pateicoties ES un Japānas tirdzniecības līgojamam, varētu mazināties muitas tarifi un šis dzēriens varētu kļūt vēl populārāks
Pēc savas ražošanas tehnoloģijas, sakē ir daudz vairāk kopīga ar alu nevis ar vīnu. Lai pagatavotu vīnu, sulai kurā jau ir dabiskais cukurs jāpievieno tikai raugs, savukārt ja kā izejvielu izmanto graudus, tad šis cukurs kaut kā ir jādabū ārā no graudiem. Alus gadījumā to panāk graudus samitrinot pēc tam diedzējot, kā rezultātā veidojas fermenti, kas vēlāk cieti pārvērš par cukuriem.
Arī sakē notiek kaut kas līdzīgs. Rīsi tiek pulēti un pēc tam mērcēti, lai pelējuma sēne – koji (Aspergillus Oryzae), spētu rīsos esošo cieti pārvērts cukurā. Tālāk šī rīsu masa kopā ar koji, raugu un ūdeni tiek aptuveni 20 dienas raudzēta, iegūstot alkoholu. Vēl atliek šo masu nospiest un 18-19 grādu sākotnējais sakē ir gatavs. Vēlāk seko dažādas tehniskas manipulācijas, kas šo dzērienu sagatavo patērētājam pieņemamā izskatā.
Atkarībā no rīsu šķirnes, pulējuma pakāpes, koji un rauga paveida sakē būs dažādas garšas nianses. Tas pats sakāms par salduma pakāpi, ko parāda rādītājs, ko japāņi dēvē par “sakemetru”. Tas bieži tiek pieminēts dažādos šī dzēriena aprakstos. Jo skaitlim ir lielāki mīnusi, jo saldāks būs dzēriens.
Pašu sake līdz šim esmu garšojis tikai 2 reizes un notikušais pasākums bija lieliska iespēja kaut ko vairāk uzzināt par dzērienu. Lai arī es vēl joprojām pilnībā neizprotu sake, tomēr tas manī katru reizi rada arvien lielāku interesi. Ja man vajadzētu izvēlēties sake, tad ēdiena un dzēriena saderības ziņā es visticamāk dotu priekšroku Tokubetsu junmai un Junmai ginjo stiliem. Pateicoties savam skābumam tie man visvairāk atgādināja vīnu. Savukārt Junmai daiginjo paveidu es ieteiktu izbaudīt vienu pašu un tādējādi mēģināt saprast pašu sake būtību. Manā uztverē tam piemīt maiga un nedaudz rūgtena garša, ar ļoti ilgu pēcgaršu. Var just ka tas ir augstas klases dzēriens.
Bez klasiskiem, tīrā veida sake, japāņi ļoti labprāt tam pievieno dažādas sulas, uz tā bāzes gatavo liķierus, un vēl daudz ko citu, tai skaitā ražo arī dzirkstošo sake. Visi šie dzērieni ir samērā interesanti varianti tiem, kas grib kaut ko interesantāku par klasisku tīro sake kam Latvijā, tradīciju trūkuma dēļ, vismaz pagaidām vēl nebūs daudz piekritēju.
