Viena no lietām par ko visi nepārtraukti runā, ir globālā sasilšana. Daudzi uzskata, ka tā būtiski ietekmēs arī vīna ražošanu visā pasaulē. Pirms vairākiem gadiem ietekmīgais britu vīna žurnāls Decanter rakstīja, ka globālās sasilšanas rezultātā Latvija būs viena no vislabākajām vietām šampanieša ražošanai. Kas zina, varbūt tā arī būs. Vismaz pirmie eksperimenti šajā jomā liecina, ka rezultāts tiešām varētu būt labs. Arī citur pasaulē vīnogu audzēšana vēršas plašumā. Tās jau tiek audzētas Dānijā, Zviedrijā, Norvēģija un pat Somijā, tomēr vislielākos panākumus vīnogu audzēšana ir sasniegusi Lielbritānijā. Šajā valsti vīnogu vīna darīšana ir izkļuvusi no mājražošanas un hobija nišas un kļuvusi par vērā ņemamu industrijas sastāvdaļu. Britu vīns tiek eksportēts uz dauzām pasaules valstīm un nevis tikai kā kaut kas ļoti eksotisks, bet gan kā lieliskas kvalitātes produkts.
Vislielākos panākumus ir guvis šīs valsts dzirkstošais vīns. Daudzi vīna kritiķi to nekautrējas salīdzināt ar franču šampanieti. Šobrīd visu Lielbritāniju ir pārņēmis vietējā ražojuma dzirkstošo vīnu bums. Tā pārdošanas apjomi vietējā tirgū ļoti strauji pieaug. Daudzas tirgus aptaujas apliecina, ka dzert vietējo dzirkstošo vīnu skaitās daudzās, smalkās aprindās skaitās modes lieta.
Manās rokas nesen nonāca Chapel Down Vintage Reserve Brut (cena ap 21 Ls). Šis ir samērā pieklājīgi izveidots dzēriens, kas tapis pēc klasiskās šampanieša metodes. Izteikti sauss, varētu pat teikt, kraukšķīgs. Man tas atgādina vissausāko šampanieša variāciju – extra brut, Aromāta citrusi un pavasara ziedu notis. Garšā greipfrūti, laims. Kad aprod ar samērā lielo skābi, parādās nedaudz saldeni āboli un persiki. Man šis dzēriens patīk sava angliski atturīgā stila dēļ, kurā tomēr jaušama kaut kāda aristokrātija. Un visbeidzot, šī dzēriena stils man ļoti atgādināja mūsu pašu latviešu ražoto dzirkstošo vīnu no zilgas vīnogu šķirnes.
