Jau kādu laiku sadarbojos ar latviešu žurnālu Forbs.
Pēdējā nummurā raksts par manu mīļāko dzirkstošo dzērienu, Spāņu cava.
Jau vairākus gadus, netālu no Barselonas esošais, vīna reģions Penedes, atgādina pārkarsušu katlu. Ap slavenāko Spānijas dzirkstošo vīnu – cava (kava), virmo Šekspīra darbu cienīgas kaislības.
Lai arī dzirkstošo vīnu izgudroja franči, arī kataloniešiem tie nebija sveši. Šis reģions jeb, pareizāk sakot, pie pašas Francijas robežas esošie apgabali jau kopš XVII gadsimta piegādāja šampanieša pudeļu korķus un arī paši kaut ko līdzīgu nelielos apjomos gatavoja. Spāņu vīnu un arī kavas uzplaukumam lielā mērā jāpateicas vīnogu stādu kaitēklim filokserai (phylloxera), ko Francijā ievazāja no Amerikas. Savulaik tas iznīcināja gandrīz visus Francijas vīnogulājus. Spānijas vīndari to lieliski izmantoja un īsā laikā fantastiskos tempos attīstīja savu vīna industriju, un pasaule konstatēja, ka arī spāņu vīni, to skaitā vietējais šampanietis, nav nemaz tik slikti. Kad filokseras sērga sasniedza Spāniju, pasaulē jau bija atrasts veids, kā pret to cīnīties - uz Amerikas vīnogulāja potcelma vajadzēja uzpotēt Eiropas vīnogulāju potzaru, un Katalonijas vīndariem vajadzēja tikai maksimāli īsā laikā atjaunot savus vīnogulājus. Daudzi vīndari lielāku uzmanību sāka pievērst konkrētiem apstākļiem piemērotas vīnogu šķirnes izvēlei. Eksperimentējot viņi secināja, ka dzirkstošie vīni vislabāk iznāk no vietējām Macabeo, Xarello, Parellada, Monastrell un Garnacha vīnogām. Spānijas apstākļos franču šampanieša vīnogas Chardonay un Pinot Noir nogatavojas par ātru, bet ar tā laika tehnoloģijām šajos vīnos vēl nebija iespējams saglabāt pietiekami lielu skābes līmeni, kas dzirkstošajam vīnam piešķir svaigumu.
Spanijas karaļa vizīte 1904. gadā, kuras laikā viņš apmeklēja vairākas reģiona vīna darītavas, deva milzīgu, pozitīvu impulsu turpmākajai dzirkstošā vīna attīstībai, un 1911. gadā Spānijā pirmo reizi vietējā dzirkstošā vīna pārdošanas apjomi pārsniedza importētos. Apgriezienus uzņēma arī dzirkstošo vīnu eksports. Atšķirībā no vāciešiem un itāļu prosecco ražotājiem, kas izvēlējās vīna otrreizējo rūgšanas procesu uzticēt tērauda tvertnēm, kavas ražotāji izvēlējās otrreizējo rūgšanu tāpat kā šampanietim veikt pudelēs. 1959. gadā oficiālajos dokumentos pirmo reizi tika minēts vārds cava, bet 1966. gadā noteikumos oficiāli tika apstiprināts, ka par cava drīkst saukt tikai pēc klasiskās metodes ražotu dzirkstošo vīnu. Ilgu laiku, šo dzērienu sauca arī par spāņu šampanieti, taču līdzīgi kā Latvijai arī Spānijai galu galā nācās piekāpties.
Īstā kava revolūcijas sākās pēc Spānijas iestāšanās ES. Ātri vien šis dzēriens kļuva par pēc apjoma visvairāk eksportētākais dzirkstošais dzēriens pasaulē. Vairāk nekā franču šampanietis. Zināmā mērā par to jāpateicas ilggadējam Freixenet vadītājam Josep Ferrer, kas 70 - tajos gados izveidoja šobrīd tik populāro Freixenet Cordon Negro un sāka iekarot ASV tirgu. Viņa plāns bija šāds: Izveidojam pienācīgu produktu, ne labu, ne sliktu, bet par masām pieejamu cenu. Vairāk lai priecātos par burbuļiem, bez baigām garšas niansēm. Pievienojiet mārketingu, iepakojiet to krāšņās, melnās matētās pudelēs (tajā laikā nozares hīts), un padariet to modīgu. Tad tirgojiet par sešiem eiro. Nauda mārketingam netika žēlota. Freixenet agresīvā reklāma bija visur. Piesaistīti tika tā brīža lielākās estrādes un kino zvaigznes. Liza Minnelli, Placido Domingo, Antonio Banderass, Sharon Stone, Pierce Brosnan un daudzas citas. Freixenet pudele pabija pat kosmosā. Šo agresīvo stilu piekopa arī cits kava lielražotājs un mūžīgais konkurents Codorniu. Tikai tas vairāk spieda uz ģimeniskam vērtībām. Pārdošanas apjomi auga milzu tempos.
Tomēŗ katrai lietai ir sava cena. Lai gūtu panākumus uzcenojums veikalu plauktos bija minimāls. Galvenais ir pārdošanas apjoms un ātrums. Lai paspētu visu saražot nācās pievērt acis kvalitātes samazinājumam. Pat neliels pārdošanas apjoma samazinājums nesa jūtamus zaudējumus. Abu lielo ražotāju starpā sākās savstarpējā dempingošana. Arī citiem vajadzēja turēties līdz. Vēl lētāk un vēl vairāk, nepārdosi tu, pārdos kaimiņš un nopelnīs! Un tas viss salīdzinoši nelielā zemes pleķītī kur visi viens otru jau paaudzēm pazīst, kopā spēlējušies smilškastē, mācījušies skolā. Tagad visi ar visiem strīdējās, brīžiem pat brālis ar brāli vairs nerunāja. Nav brīnums, ka šādā saspringtā situācija kādam neizturēja nervi. Sākās savstarpējā apvainošana negodīgā konkurencē, kas noveda pie daudzus gadus ilgušiem tiesu darbiem, kurā vienīgie vinnētāji bija juristi. Pirmie trauksmes zvani izskanēja pirms aptuveni 10 gadiem, kad arvien aktīvāk sāka runāt ka kaut kas nav kārtībā, kava zaudē savas pozīcijas tirgū. Kā viena no problēmām tika minēta dzēriena reputācija. Patērētājiem tā asociējās ar lētu, vienkāršu dzērienu, taču tagad pircējs bija mainījies un grib kaut ko vairāk.
Lai saprastu problēmu būtu vērts atgriezties 1986 gadā, kad oficiāli tika apstiprināti kava ražošanas nosacījumi. Tajā brīdī dzirkstošos vīnus pēc klasiskās šampanieša tehnoloģijas ražoja ne tikai Katalonijas Penedes reģionā, bet arī citur Spānijā. Meklējot kompromisu tika panākta vienošanās, ka dzērienu ar šādu nosaukumu var ražot vēl dažos reģionos, daži no kuriem atrodas pat Spānijas otrā galā. Negribu iedziļināties dziļās vīnogu audzēšanas nianses, taču visi saprot, ka vīns no vienām un tām pašām vīnogām, kas augušas dažādās vietās būs dažāds. Tīri objektīvu iemeslu dēļ ne visur var izaudzēt labas, tieši kavai paredzētās vīnogas. Te arī slēpjas viena no problēmām – kvalitāte. Savulaik ar šo problēmu ļoti asi ar to sadūrās Itālijas prosecco ražotāji. Ilgu laiku jebkurš ražotājs, arī ārvalstīs, varēja uz etiķetes rakstīt prosecco, jo tā sauc vīnogu šķirni no kuras taisa šo vīnu. Vēl šobrīd Austrālijā jūs varat nopirkt vietējo prosecco. Visu šo dzērienu kvalitāte bija maigi izsakot, dažāda. Tomēr Itālijas valdība spēra drosmīgu soli un panāca, ka kopš 2010. gada 1 janvāra šādi var saukties tikai dzēriens, kas tapis noteiktā reģionā Itālijas ziemeļos. Citiem Itālijā un arī pasaulē uz etiķetes jālieto cits šīs vīnogu šķirnes nosaukums – glera. Iespējams tas šim dzērienam palīdzēja iegūt pašreizējo slavu un gūt panākumus tirgū, kurā pēc pārdošanas apjoma tas krietni apsteidzis spāņu kava. Bet kādreiz viss bija otrādi, arī Latvijā.
Visus ar kava saistītos noteikumus un attīstības virzienus nosaka un regulē pašu ražotāju izveidotā DO Cava padome, kurā liela ietekme ir tieši lielajiem ražotājiem. Tiem ir viens šī dzēriena nākotnes redzējums, savukārt citiem, mazākiem ražotājiem cits. Nespējot samierināties ar notiekošo viens no salīdzinoši nelieliem ražotājiem – Raventos i Blanc pieņēma lēmumu izstāties no šī dzēriena ražotāju asociācijas un saviem dzērieniem vairs nelietot cava nosaukumu. Viņaprāt, daudziem vīniem kas izmanto šo nosaukumu trūkst kvalitātes un viņš nevēlas lai ar tiem asociētu arī viņa dzērienus. Tā vietā viņš izveidoja Conca del Riu Anoia (Anoia upes ieleja) vīnu asociāciju kurai aicināja pievienoties citus . Pēc viņu domām, tikai šajā ielejā ar tās unikālo augsni un klimatu esošie vīna dārzi, kuros vīnogu audzēšanai un ražošanai jānotiek ievērojot visaugstākos standartus. Nav jau tā, ka asociācija neko nesaprastu un nedarītu. Kvalitātes nolūkos minimālais laiks, ko dzēriens pavada pudelē kopā ar raugiem tika palielināts no 6 līdz 9 mēnešiem. Līdztekus tradicionālajām kategorijai parastai jeb Cava de Guarda, Reseva un Gran Reserva kategorijām tika ieviest jauna kategorija Cava de Paraje Calificado ar ko turpmāk apzīmēs tikai pašus labākos dzērienus. Šī superkategorijas dzēriena pudeles cena brīžiem pat pārsniedz 100 eur. Tomēr tas viss pagaidām nedod taustāmu rezultātu. Vīna reputāciju vislabāk raksturo cena. Barselonas lielveikalā cavu var nopirkt pat par 3 eur. Divus gadus atpakaļ no cava nosaukuma atteicās vēl 9 ražotāji, kas izveidoja savu dzirkstošo vīnu asociāciju ar nosaukumu- Corpinnat. Arī viņi visi uzskatīja, ka kava pirmām kārtām jāfokusējas uz vīna dārzu atrašanās vietu. Visi šie vīndari kopā saražoja mazāk kā 1 % no kopējā apjoma, taču aptuveni ja aplūko pašas dārgākās un prestižākās kategorijas tad situācija jau ir savādāka. Šie 9 ražotāji ražotāju gatavoja aptuveni 30% no Gran Reserva un 50 % no Cava de Paraje Calificado kategorijas kava. Lai gan joprojām 87% visām pārdotajām kava ietilpst pamata kategorijā, tomēr tas rosināja vielu pārdomām. Tiesa, daudzi citi ražotāji uz jauno apvienību skatās ar zināmu piesardzību. Tai sevi vēl jāpierāda un tad redzēs.
Cenu kari un savstarpējie ķīviņi novājināja ražotājus. Viņu parādi auga. Daudzu mazo akcionāru, dažādas pakāpes brālēnu un māsīcu, vidū arvien vairāk auga neapmierinātība. Kāda jēga no uzņēmuma akcijām, kas nedod nekādu peļņu? It sevišķi, ja pagājis laiks un šobrīd tev ar šo uzņēmumu vairs nav nekāda sakara. Ja nu vienīgi tas, ka tavs vecvvecectēvs to kādreiz ir veidojis. Bet tas bija tik sen. Tā 2018. gadā divu lielāko kava ražotāju Freixenet un Codorniu kontrolpaketes nonāca ārvalstu uzņēmumu īpašumā. 50% Freixenet tagad pieder vācu Henkell, bet par 68% Codorniu īpašnieku kļuva ASV investīciju fonds Carlyle. Līdz ar to lielāko daļu kādreizējā Spānijas lepnuma, dzirkstošā vīna kava, ražošanu tagad faktiski kontrolē ārzemnieki.
Kaut kas ir jādara. Daudziem ražotājiem noliktavas ir pilnas ar gatavā vīna krājumiem. Lai kaut ko pārdotu ir jālaiž zemē cena, kas automātiski nozīmē arī zemākas vīnogu cenas. Pēdējo divu gadu laikā vīnogu cena, par kuru lielie ražotāji iepirka vīnogas bija 0.30 EUR/kg, kas pēc audzētāju teiktā ir zemāka par pašizmaksu. Pēc šīm cenām vadās arī daudzi citi lieli vīnogu iepircēji. Arī tie, kas neražo dzirkstošos dzērienus, piemēram Torres. Ja tas tā turpināsies, tad pastāv bažas par visas šīs nozares nākotni. Lai ražotāji par vīnogām spētu maksāt lielāku cenu ir jāpārdod dārgāks dzēriens. To lieliski pārada Corpinnat un Raventos i Blanc piemērs, kas tirgo dārgākus dzērienus un arī par vīnogām maksā divas reizes vairāk. Tomēr cik daudz pircēju būs dzērienam, kas maksās 15 EUR? 2020. gada sākumā DO Cava padomes vadība ierosināja samērā būtiski reformēt esošos sistēmu. To var dēvēt par revolūciju. Tiek piedāvāts ieviest reģionālo zonējumu un radikālāk nodalīt pašu vienkāršāko cavu no augstākas kategorijas dzērieniem. Visu izmaiņu mērķis ir uzlabot kava imidžu, lai tā vairs neasociētos tikai ar lētiem burbuļiem. Vasarā, pēc vairāku mēnešu ilgām diskusijām tā tika apstiprināta arī no ražotāju puses. Tagad tiek gaidīts, kamēr jaunie noteikumi tiks apstiprināti Madridē un Briselē, lai pēc tie varētu iegūt jau juridisku spēku. Vai tas palīdzēs kava ražotājiem, to rādīs laiks, taču jebkurā gadījumā kautkas bija jādara.
