Laiku pa laikam uzduros uz kādu nosacīti vecāka gadgājuma vīna. Tomēr, nekādā gadījumā tas nebūs jebkurš veca ražas gada vīns. Jau gadsimtiem ilgi, viens no visizplatīkākajiem mītiem par vīnu ir teiciens, ka jo vecāks vīns, jo labāks. Tā nebūt nav. Katram vīnam ir sava maksimālā glabāšanas robeža. Šeit daudz kas atkarīgs no vīnogu šķirnes, pareizas glabāšanas un ražošanas procesa tehnoloģiskajām īpatnībām. Ir vīni, kuri tieši jādzer jauni, bet ir arī tādi, kas savu labāko garšas kondīciju sāk sasniegt tikai pēc desmit gadiem.
Viens no šādiem turēšanai paredzētajiem dzērieniem ir salvenais itāļu vīns Amarone. Pēc novākšanas vīnogas tiek vairākus mēnešus rūpīgi žāvētas un tikai sasniedzot noteiktus, vīndarim vien zināmus tehniskos parametrus, no tām tiek spiesta sula un gatavots vīns. Savā jaunībā tas ir samērā agresīvs, pikants un raupjš un nav skaidrs, kapēc tas maksā tik dārgi. Savukārt, pēc vairākiem gadiem tas kļūst samtains, apaļš un tik burvīgs, ka gribas izbaudīt katru šī dzēriena vissmalkāko niansi. Jau kādu laiku es varu izbaudīt Tenuta Sant'Antonio Amarone Selezione Antonio Castagnedi 2008. Tiesa mazā, 0,375 ml pudeles tilpumā, kurā vīns nogatavojas ātrāk. Sākotnēji šis vīns ir diezgan raupjš un nepieciešamas ap 30 minūtēm lai tas atdzīvotos, tomēr pēc tam... Aromātā žāvēti augļi, pārgatavi ķirši un āda. Garšā tumšas, nedaudz saldenas un gatavas ogas un pavisam nedaudz kaut kas no šokolādes. Pēcgaršā pavisam nedaudz, maigi, noapaļoti melnie pipari. Lai arī konkrētais vīns vēl ir ļoti labā stāvoklī, tomēr tas jau ir sācis savu norietu un būtu jāizdzer tuvākajā laikā.
Ar veciem vīniem ir tāpat kā ar bitēm. Pērkot nekad neko nevar zināt. Katreiz nākas riskēt. Vienreiz paveicas, citreiz nē. Man ir nācies, it kā par lētu naudu nopirkt 10 gadus vecu Amarones pudeli, kurā vīns jau ir miris. Palicis pliekans vīns, kas neraisa nekādas emocijas. Acīmredzot tas vairākus gadus bija kaut kur, nepiemērotos glabāšanas apstākļos, nostāvējis kādas lielas noliktavas stūrī.
