Sava Latgale, kurtā cilvēki runā un arī domā nedaudz citādāk laikam ir katrā valstī.
Runājoties ar itāļiem man šad tad nākas dzirdēt dažādus nostāstus par sicīliešiem un viņu dzīves uztveri. Piemēram, mēdz teikt, ka nosakot darījuma tikšanos šajā salā nekad netiek minēts konkrēts laiks. Tā vietā tiek norunāta tikai diena. Bet kad tas notiks, no rīta vai vakarā, vairs nav svarīgi. Bet tas nu tā. Šobrīd vismaz vīna ražošanas ziņā par Sicīliju runā kā par strauji augošu augstas kvalitātes vīnu reģionu.
Šos nostāstus atcerējos tika nesen, kad kādā degustācijā man nācās nogaršot Sicīlijas vīnu Spadafora Incanto 1997. Šis ir samērā rets deserta vīns, kas Latvijā jāmeklē itāļu restorānos, kur tas var maksāt ap 40 Ls. Iespējams, ka to var atrast arī kādā labā vīnu veikalā. Acīmredzot šiem sicīliešiem ir samērā specifiska izpratne par deserta vīnu. Lai arī Incanto ir gatavots no saulē žāvētām vīnogām, no kurām pēc tam ir spiesta sula, vīns nebūt nebija salds. Drīzāk tas atgādināja biezu, sausu baltvīnu, kas smaržoja pēc riekstiem. Tāpat mani nedaudz samulsināja samērā lielais alkohola saturs (17 %). Es vēl nebiju sastapis dabīgu, nestiprinātu vīnu ar tik augstu alkohola līmeni. Man likās, ka tā ir kļūda un šis ir sauss, šerija stila vīns. Vēl ilgi nespēju nomierināties, līdz atradu ražotāja mājas lapu. Nekā nebija. Cienījamais vīndaris Francesco Spadafora tajā speciāli uzsvēra Incanto dabīgo izcelsmi, protams, pieminot to, ka darināšanas procesā ir izmantots speciāls raugs, kas rozīnēs esošo augsto cukura daudzumu, pārvērš tikpat augstā alkohola daudzumā. Savukārt sadaļā par piemērotākajiem ēdieniem, kā jau īstam deserta vīnam, tika rekomendēts maigs siers un cepumi un šokolāde. Te nu man pieleca, kāpēc šāda deserta vīnam tik neparasta garša. Ir ārkārtīgu maz vīnu, kas sader ar šokolādi un šis tiešām varētu būt vien no tiem. Pieļaujot nostāstus par sicīliešu īpatnējo domāšanas veidu varu izteikt pieņēmumu - sicīlieši par deserta vīnu sauc nevis saldu vīnu, bet gan to vīnu, kas sader ar kādu no desertiem.'
