Es ļoti skeptiski raugos uz Latvijā ražotu vīnogu vīnu
Ja runa iet tikai par garšu, tad tam ir objektīvi iemesli, kas Latvijā liedz ražot labu vīnu. Daudzu gadsimtu vīnkopības prakse liecina, ka labu vīnu var saražot vienīgi no tā saucamajām mājas vīnogām jeb latīniski Vitis vinifera, kuru ogas mūsu klimatā līdz galam nenogatavojas. Mums vienkārši trūkst saules. Latvijā sastopami pārsvarā šo vīnogu un savvaļas vīnogu Vitis labrusca vai Vitis amurensis krustojumi. Šīs vīnogas nogatavojas ātrāk, taču no tām labu, garšas ziņā augstvērtīgu vīnu saražot nav iespējami. Tāpat es diezgan skeptiski skatos uz Latvijā izplatīto praksi dažādu augļu sulām, lai tās rūgtu pievienot cukuru. Tā tiek pagatavota vien salda, norūgusi un alkoholiska sula, kurai trūkst garša elegance. Vai dzērienu kurā 1/3 daļu sastāda cukurbiešu cukurs jāsauc par vīnu? Diezin vai. Kā hobijs un tūristu piesaistīšanas objekts, vīnogu audzēšana un vīna darināšana, ir lieliska un ļoti atbalstāma lieta. Šāds vīns, kuram būs izdomāts interesants stāsts noteikti pievilinās cilvēkus šādam apskates objektam, kurā viņi labprāt var nobaudīt arī vietējo vīnu. Tāpat Latvijā ražots mājas vīns būtu lielisks suvenīrs, ko cilvēki no citām zemēm labprāt pārvestu mājās.
Pirms kāda laika britu vīna žurnāls Decanter rakstīja, ka pēc 20 gadiem, sakarā ar globālo sasilšanu, Baltijas valstis būs ideāla vieta šampanieša vīnogu audzēšanai. Francijā būs par karstu un šim dzērienam derīgas vīnogas vairs nevarēs izaudzēt.
Man ļoti patīk Camus konjaka nama īpašnieka Jean Pol Camus reiz teiktais: „Konjaku pagatavot ir ļoti vienkārši. Vajag tikai lai tavas tēvs, tavs vectēvs, tavs vecvectēvs to būtu darījuši. " To var attiecināt arī uz vīnu. Mums vienkārši pagaidām trūkst tradīciju. Tāpēc cerot uz globālo sasilšanu vajag jau laicīgi vajag sākt trenēties.
