Daudzi uzskata, ka jādzer tikai sausie vīni. Saldie nav modē, tāpēc maksāt dārgu naudu par cukurainu vīnu ir neprāts. Te es gribētu iebilst, ka tie, kas to apgalvo nav nogaršojuši labu šāda vīna paraugu. Kārtīgam deserta vīnam nav nekāda sakara ar pie mums sastopamiem saldiem mājas vīniem. To ražošanas tehnoloģijās ir diezgan būtiskas atšķirības. Ja mājas vīnam rūgšanas procesā pievieno cukuru, tad klasiskam deserta vīnam to nekad nedara. Viss vīnā esošais cukurs ir veidojies ogās. Tieši šī atšķirība, manuprāt, arī piedod deserta vīnam garšas bagātību. Mana pieredze rāda, ka cilvēki, kas nekad nav mēģinājuši deserta vīnus vienmēr ir bijuši patīkami pārsteigti, kad kaut ko tādu ir pagaršojuši. Lai saprastu deserta vīnu, tas noteikti ir jāpagaršo, taču lai pirmā tikšanās nebūtu pēdējā varbūt ir vērts sākt ar kādu labu paraugu.
Piemēram, ar
Telawi Wine Cellar,
Satrapezo Gviani 2006. Cena veikalā ap 11 Ls. Lielisks, augsta līmeņa deserta vīns, kas 9 mēnešus pabijis franču ozolkoka mucās Aromātā liepziedu medus. Garšā medainas aprikozes, ananāsi. Taču pēc maza brīža saldumā parādās nedaudz skābu citrusaugu notis. Tieši šis skābumiņš pašā nobeigumā padara šo vīnu tik interesantu un neatkārtojamu. Neesmu gruzīnu vīnu cienītājs, taču šis konkrētais vīns pierāda, ka ievirzot darbu pareizā gultnē Gruzijā iespējams saražot patiesi neatkārtojamus, modernus augsta līmeņa vīnus, kas būtu saprotami arī lielākai daļai
