Laikraksts "Dienas bizness" vakardien publicēja interesantu rakstu par Latvijas vīnogu vīniem. Publicēju fragmentus no tā.
Vīna dārzi mūsu valstī aizvadītajos gados stādīti visai aktīvi, to platības turpina pieaugt. Dārziem sākot ražot, līdzās Latvijā ierastākajiem augļu un ogu vīniem pārdošanā nonāks arī pašmāju ziemeļu sugu vīnogu vīns. «Kopumā tas ir ekstrēms sporta veids ar lielām izmaksām, īpaši, ja grib sasniegt labu rezultātu,» atzīmē vīnkopis no Sabiles pievārtes ar piecu gadu pieredzi vīna dārza kopšanā Mārtiņš Barkāns. To, ka Latvija nav vīna zeme, DB iepriekš norādīja Latvijas Vīndaru un vīnkopju biedrības valdes priekšsēdētājs Ričards Ivanovs, atzīmējot – jāapzinās, ka ikviens vīndaris, kas ir sasniedzis kādus rezultātus, vismaz desmit gadu ir pie tā strādājis.
Tukuma pievārtē gandrīz četru hektāru platībā zaļo viens no lielākajiem vīna dārziem Latvijā. Iepriekšējos gados ogu raža atkarībā no laikapstākļu labvēlības svārstījusies no pustonnas līdz tonnai, jo īsto atdevi vīna dārzs dos tikai turpmākajos gados. «Pašlaik eksperimentēju, mācoties vīnu pareizi pagatavot. Būtisks ir liels ogu daudzums, bet neveiksmes gadījumā zaudējumi ir lieli,» atzīst Mazburku vīna dārza saimniece Gunta Niedra. Tādējādi Mazburku vīns pagaidām pieejams vien degustācijās.
Pirms desmit gadiem, ar Eiropas Savienības finansējumu iestādīts pirmais dārzs. «Nopietni jārēķinās ar salnām un slimībām. Ja laikapstākļi vīnogām nelabvēlīgi, vesels gads pūļu ir pagalam. Ne velti daudzi vīnogu audzēšanu Latvijā sauc par dārgu hobiju,» stāsta G. Niedra. «Piemēram, 2013. gads bija ļoti labvēlīgs vīnogām, bet nākamais tāds vairs nebija un daudzi jaunie vīnkopji bija vīlušies. Tāpēc vīnkopību saucu par savu bezgalīgo stāstu,» turpina G. Niedra.
«Tikai kaudze ar eksperimentiem,» kopējo stāvokli vīnogu vīna darīšanā raksturo lielākās vīna darītavas Latvijā Abavas īpašnieks M. Barkāns, kura maizi gan nodrošina augļu un ogu, nevis vīnogu vīns. Viņa pieredze ilustrē kopējo situāciju vīna jomā, kur vīnogām pagaidām atvēlēta niecīga loma. «Pašlaik kā produkts vīnogu vīns principā nepastāv,» saka M. Barkāns. Viņa vērtējumā no visiem Latvijas vīna dārziem aptuveni 20 hektāru platībā tikai divi vai trīs nonāks līdz daudzmaz nopietnai ražošanai. «Nevienam no mums līdz šim vēl nav bijusi īsta raža. Ja Viduseiropas standarts ir ap 10 tonnu ogu no hektāra, mēs priecātos par 3–4 tonnām,» atzīmē M. Barkāns. Audzējot ziemeļu sugas, nevar cerēt uz standartiem atbilstošu vīnu, tāpēc viens no ceļiem būtu siltākam klimatam paredzētās sugas Vitis vinifera audzēšanas eksperimenti. «Vīns no pārējām vīnogām drīzāk ir lokālā eksotika, nevis restorānu kultūrai atbilstošs dzēriens,» uzskata M. Barkāns.
Rietumeiropas vīnogas ražo unikālajā SIA Vini Curlandia dārzā Rendas pusē. To izveidojis un dotē Kanādas latvietis Mārtiņš Vāgners, kurš iepriekš 30 gadus audzējis vīnogas pie Niagāras ūdenskrituma. Kā skaidro uzņēmuma pārstāvis Valdis Bierands Bierens, jau sākotnēji tas nav stādīts kā biznesa dārzs, bet gan apliecinājums vēsturiskajam faktam, ka Hercoga Jēkaba laikā apkaimē veiksmīgi audzētas no Reinas apgabala ievestas šķirnes. «Lielražošana nav pašmērķis,» norāda V. Bierands Bierens. Vīna apjoms pagaidām mērāms simtos litru, ne tonnās. Vīns tiek iegūts no Riesling, Chardonnay un citu Rietumeiropas šķirņu vīnogām. Pudele Rendas Riesling, ko iegūst no šķirnes 1000 stādu ražas, tiek pārdota par 16 eiro. Kopumā Vini Curlandia ražo 20 šķirņu aptuveni trīs hektāru platībā. «Tas ir pavisam cits produkts nekā vīns no ziemeļu ogām, kurās jūtams mežonīgums. Paralēli gatavojam arī ziemeļu šķirņu vīnogu vīnus, lai arī tie neatbilst vīna standartam. Kopumā nozare Latvijā ir cerīga, runājot par abu veidu vīnogām,» uzskata V. Bierands Bierens.
«Vīnogu vīns saistās ar dzīves baudīšanu, un drīzāk tas ir potenciāls finansēšanas avots dzīvei laukos un tūristu piesaistei, nevis nopietna biznesa iespēja,» rezumē M. Barkāns.
«Vismaz kaut kāds piedāvājums būs, jo patlaban vietējo vīnogu vīnu nopirkt praktiski nevar,» vīnkopības popularitātē ieguvumu saredz Kaspars Sūniņš, kura bioloģiskajā saimniecībā Celmiņi Kandavas pusē plešas otrs lielākais vīna dārzs Latvijā. «Domāju, ka vietējo vīnogu vīnam būs tirgus. Tiesa, neliels, gluži tāpat kā piedāvājums,» prognozē K. Sūniņš. «Tagad var teikt, ka praksē ir pārbaudīts – vietējo vīnu var uztaisīt kvalitatīvu un interesantu. Tikko būs nopietnākas ražas, jānāk arī piedāvājumam. Protams, ziemeļu vīns ir gaumes lieta – skābes līmenis būs par augstu vienmēr, bet arī dienvidu vīnam ir savas problēmas,» turpina K. Sūniņš, kurš vīna dārzu iestādījis, spontānas idejas vadīts. «Ja izvēlas pareizo šķirni, rezultāti būs. Ar nosacījumu, ja jūnija vidū nav salnu kā šogad,» saka K. Sūniņš. Viņa turpat četrus hektārus lielajā vīna dārzā salnas saudzējušas tikai 0,3 ha. «Lai gan ražai vajadzēja būt fantastiskai – tik labvēlīga ziema vīnogām nebija bijusi gadus desmit,» atzīst vīnkopis, kurš pirmos vīnkokus iestādījis pirms 15 gadiem.
Mans komentārs: “Pilnīgi piekrītu tam, ka vīnogu vīna ražošana šobrīd ir tikai dārgs hobijs, tāpēc es noņemu cepuri to cilvēku priekšā, kas ar to nodarbojas. Viņi ir šīs kustības pionieri un idejas virzītāji. Latvijas vīnkopība šobrīd sper tikai savus pirmos, biklos soļus, tāpēc no tās pagaidām nevajag sagaidīt tos rezultātus ko Rietumeiropas vīndari ir sasnieguši ar savu 1000 gadu lielo pieredzi. Mēs vēl tikai mācāmies.
Kā labu piemēru uz ko tiekties, es gribu minēt Lielbritānijas vīna industriju, par kuru rakstīju iepriekš. Pirms 20 gadiem par britu vīniem speciālisti tikai smīnēja, toties tagad tā jau ir kļuvusi par nopietnas industrijas sastāvdaļu,
Es ceru, ka Latvijas vīndari arī turpmāk spēs saglabāt spēkus un turpināt iesākto. Ja viņiem tas izdosies, tad atgriezīsimies pie šīs sarunas un nopietni vērtēsim Latvijas vīnus pēc 20 gadiem. “
