Krievijas degvīna vēstures pētnieku Borisu Rodionovu alternatīvais viedoklis par degvīna vēsturi
Pirms dažiem gadiem iznāca aprunāties ar Krievijas degvīna vēstures pētnieku Borisu Rodionovu. Izrādās, ka mūsdienu degvīnam nav nekāda sakara ar to dzērienu, ko dzēra Pētera I vai Katrīnas Lielās laikā. Toreiz par vodku dēvēja pavisam citu dzērienu. Līdz pat 1895. gadam degvīnu un viskiju ražoja pēc ļoti līdzīgas tehnoloģijas, tikai skoti savu destilātu izturēja koka mucās, bet Krievijā garšu uzlaboja ar dažādām zālītēm. Šādu ar zālītēm uzlabotu produktu tad arī dēvēja par vodku. Varētu pat teikt, ka senos laikos cilvēki dzēra un par vodku dēvēja produktu, kurā var saskatīt līdzību ar mūsdienu kandžu. Šim produktam ir gan sava unikālā garša, gan savs aromāts, ko līdzīgi konjakam vai viskijam piešķir dažādas ēteriskās eļlas un dažādi citi piemaisījumi.
Pētot vēsturi, Boriss Rodionovs konstatēja, ka līdz pat XIX. gadsimta beigām tīru, 960 spirtu, nebija iespējams rūpnieciski saražot un nevienam pat prātā nenāca to jaukt ar ūdeni un dzert. Arī mūsdienās mājas apstākļos joprojām nav iespējams iegūt 960 spirtu. Tā kā mūsdienu degvīnu (spirts +ūdens) nevar pagatavot mājas apstākļos, tad pēc viņa domām to nevar saukt par īstu krievu nacionālo dzērienu. Starp citu, slavenā krievu ķīmiķa Dmitrija Mendeļejeva darbos, ne ar pušplēstu vārdu nav pieminēts šāds spirta pielietojuma veids.
Mūsdienu vodka radās tikai 1895. gadā, kad Krievijas impērijā budžeta papildināšanai ieviesa alkohola tirdzniecības valsts monopolu. Tā kā spirtu varēja saražot lētāk, tad, lai gūtu lielākus ienākumus valsts sāka ražot degvīnu, sajaucot spirtu ar ūdeni. Šajā laikā visā lielajā impērijā tika uzceltas aptuveni 300 valstij piederošas spirta rūpnīcas. Taisnības labad jāsaka, ka šo dzērienu vēl neviens nedēvēja par vodku, bet gan par казенное вино (kroņa vīns). Tikai 1936. gadā tika pieņemti valsts standarta noteikumi, kas oficiāli noteica, ka vodka ir dzēriens, ko iegūst atšķaidot tīru spirtu ar ūdeni.
